Реферат: Социология
Реферат: Социология
Pirmā lekcija
1.
Socioloģija
Zinātniska
pieeja sabiedrības izskaidrošanā
2.
Piecas pieejas
sociālajiem faktiem
Demogrāfiskā,
psiholoģiskā, kolektīviskā, savstarpējo
attiecību, kultūras;
3.
Socioloģiskās
izpētes divi līmeņi:
Mikrolīmenis
un makrolīmenis
4.
Mikrosocioloģijas
teorijas;
Simboliskais
interakcionisms, sociālo lomu teorija;
5.
Makrosocioloģijas
teorijas;
Funkcionālisms,
konflikta teorija;
6.
Socioloģiskais
pētījums;
Hipotēze,
apgalvojums par faktu sakarībām;
Teorija,
savstarpēji saistītu hipotēžu sistēma;
7.
Socioloģisko datu
ieguve;
Izlases
pētījums, ģenerālais un izlases kopums;
Lauka
pētījums;
Vēsturiskais
pētījums;
Eksperiments;
8.
Socioloģijas
pielietojums un zināšanu nepieciešamība;
Valsts un
privātās organizācijās;
Socioloģisko
metožu pielietojums citās jomās;
Lēmumu
pieņemšanai nepieciešamā informācija;
Novērtējums;
Socioloģijas zinātne
Kas ir
socioloģija?
Viens no
cilvēku izpētes veidiem;
Saprast
cilvēku uzvedības dažādus aspektus:
-grupu
veidošanos, karošanu, ticību, laulības,
vēlēšanas, visus tos procesus, kuros cilvēki ir
mijiedarbībā;
Socioloģija
ir sabiedrības un sociālo attiecību zinātniska izpēte.
Socioloģijas zinātne
Zinātniska
sabiedrības izpēte, ko nosaka:
-datu
iegūšanas metodes;
-datu
apstrādes metodes;
-socioloģijas
teorijas un hipotēzes;
Kā
atsevišķa zinātne socioloģija veidojusies pēdējos
divos gadsimtos, mēģinot saprast un izskaidrot dažādās
pārmaiņas sabiedrībā, kas bija saistītas ar
rūpniecisko revolūciju, dažādu demokrātisku ideju
attīstību.
-nabadzība,
noziedzība, rūpniecisko pilsētu problēmas u.c.
Dažādi fakti
Bioloģiskie fakti: elpošana, ēšana,
miegs;
Psiholoģiskie fakti: emocijas, mīlestība,
naids;
Socioloģiskie fakti: draudzēšanās, darbs,
cilvēku grupas;
Kas ir sabiedrība?
Kas ir
kultūra?
AUGUSTE COMTE
1798 – 1857
Ogists Komts tiek dēvēts par
socioloģijas pamatlicēju.
O.Komts pirmais mēģinājis ar
zinātniskas metodes palīdzību pētīt sabiedrību.
O.Komts uzskatīja, ka ar zinātnes
palīdzību var izskaidrot slēptus likumus, kuri vada visas
sabiedrības.
Ðo pieeju O.Komts nosauca par Sociālo
fiziku, bet vēlāk par SOCIOLOĢIJU.
O.Komts dzimis 1798.g. Francijā., O.Komtu
iespaidojuši Francijas revolūcijas izsauktie sociālie un
politiskie satricinājumi.
Savos darbos O.Komts asi kritizē Apgaismības
laika metafiziskos pasaules uzskatus, kuri bija izplatīti
pirmsrevolūcijas laika Francijā, un viņš centās izstrādāt
sabiedrības izpētes racionālu pieeju, kuras pamatā
būtu zinātniskas metodes, novērojumi un eksperimenti.
O.Komts cerēja, ka šī pieeja, saukta
arī par pozitīvismu, nodrošinās praktisku pamatu
jaunai un noturīgai sabiedrības iekārtai.
O.Komta pozitīvisma socioloģija
sastāv no divām pamata koncepcijām: sociālās statikas
un sociālās dinamikas.
Sociālā statika atklāj mijiedarbību starp
dažādiem sociālajiem institūtiem. Komtaprāt,
sabiedrībā tāpat kā dzīvā organismā,
dažādās sastāvdaļas ir harmoniskā mijiedarbībā.
Sociālā dinamika atklāj sociālās
izmaiņas, to procesus un likumsakarības. Sociālās dinamikas
izpēte ir svarīga lai veiktu reformas vai saprastu dabīgās
pārmaiņas sabiedrībā, kas rodas dažādu
sociālo struktūru šķelšanās vai
saplūšanas rezultātā.
O.Komts ir socioloģijas ideju pamatlicējs,
no kurām viena ir zinātnisku metožu pielietojums
sabiedrības izpētē un zinātnes praktisks
pielietojums veicot sociālas reformas.
Piecas dažādas pieejas sociālo faktu
izskaidrošanā
1.
demogrāfiskā
demogr. Pēta
iedzīvotāju dzimstību, mirstību, migrāciju,
dažādu vecuma grupu proporcijas u.c.
2.
psiholoģiskā
psih.
Pievēršas cilvēkam kā personībai, un no tā
izrietošo izturēšanos un attieksmi;
3.
grupu,
kolektīviskā
cilvēku
attiecības grupā, grupas ietekme uz indivīdu uzvedību;
4.
savstarpējās
attiecības, lomu pieeja
cilvēku
attiecībās mijiedarbību nosaka tas, kādas ir viņu
lomas. Par lomu tiek saukta izturēšanās, kura tiek
sagaidīta no cilvēka, kurš ieņem zināmu pozīciju;
5.
kulturoloģiskā
analizējot
izturēšanos, pamatojoties tādos kultūras elementos, kā
sabiedriskā kārtība tās rakstītajos un
nerakstītajos likumos; sabiedrībā pieņemtās
vērtības, kas tiek analizēti kā cilvēkus un grupas
ietekmējoši faktori.
Socioloģija un citas sabiedriskās zinātnes
Socioloģija kā sabiedriska zinātne, kura
pēta cilvēku uzvedību un sabiedrisko institūtu
funkcionēšanu, ir radniecīga ar citām zinātnēm:
Ekonomika
Resursi,
ražošanas, sadales un patēriņa attiecības
Ekonomika
pēta, piem., pirktspēju;
Socioloģija –
pirkšanas paradumus;
Politika
Politikas
zinātnes centrā ir vara,
Politoloģija
– varas funkcionēšanas mehānismi;
Socioloģija –
attieksme pret varu sabiedrībā;
Psiholoģija
Indivīda
kā personības izturēšanās;
Socioloģija –
indivīda kā grupas locekļa izturēšanās;
Antropoloģija
Pēta
cilvēku paradumus, rituālus un tradīcijas, g.k.
dažādas noslēgtas kopienas un sabiedrības;
Makrosocioloģijas teorijas
Sabiedrības
izpēti varam nodalīt divos līmeņos:
mikrosocioloģijas, kura vairāk pēta cilvēku
ikdienas dzīves norises, interakciju un mijiedarbību.
Mikrosocioloģijas pētījumi ir tādās jomās kā
indivīdu izturēšanās un motīvi u.c.
Mikrosocioloģijā
ietilpst sociālo lomu teorija, etnometodoloģija, simboliskais
interakcionisms.
Makrosocioloģija koncentrējas uz to
izturēšanās modeļu izpēti, kas palīdz izprast
sabiedrības būtību, tādas struktūras
sabiedrībā, sabiedrības institūtus, kā ģimene,
izglītība, reliģija, politiskā un ekonomiskā
iekārta. Makrosocioloģijas pamatā ir divas teorijas:
funkcionālisms un konfliktu teorija.
Funkcionālisms
Sabiedrība kā dzīvs
organisms
Sabiedrības
skatījums no funkcionālisma viedokļa radies XIX.gs.
Funkcionālisma
pamatlicējs ir Herberts Spensers
Salīdzināja sabiedrību ar
dzīviem organismiem, līdzīgiem cilvēka ķermenim,
kurā katram orgānam ir savas noteiktas funkcijas dzīvības
procesu uzturēšanai, un kuri savā starpā saistīti
kopējā sistēmā.
Funkcionālisms apskata sabiedrību kā organismu,
kurš sastāv no dažādām daļām:
militārā; ekonomiskā,
medicīnas, reliģijas u.c., katra no tām izpilda savas funkcijas.
Funkcionālisma
virzienu attīstījis franču zinātnieks Emīls
Dirkheims.
Viņa teorijas
pamatā ir ideja, ka ja sabiedrību veido daudzas
sastāvdaļas, no kurām katrai ir nozīme tās
funkcionēšanā, tad sabiedrības parādības var
izskaidrot, analizējot to funkcijas sabiedrības sistēmā.
Dirkheima teorija izskaidro visas sabiedrības
parādības, t.sk. devianto uzvedību (novirzes no
vispārpieņemtā, noziedzība)
Vēlākie
funkcionālisma pārstāvji:
Talkots Parsons
Roerts Mertons
Kingsli Deiviss
Mūsdienu funkcionālisma
pamatpostulāti:
1.
Sabiedrība ir
tās sastāvdaļu sistēma;
2.
Sabiedrības
sistēmas saglabā stabilitāti, jo tām ir savi
iekšējās kontroles mehānismi;
3.
Eksistē
disfunkcijas, bet tās tiek pārvarētas vai asimilētas;
4.
Izmaiņas parasti
ir ar pakāpenisku, nevis revolucionāru raksturu;
5.
Sociālā
integrācija tiek panākta ar vienotas vērtību sistēmas
vairākuma atbalstu;
Vērtību
sistēma ir sabiedriskās sistēmas stabilitātes pamats.
(Dārendorfs)
Konfliktu teorija
Konfliktu
teorijas pamatā ir
Kārļa Marksa darbi.
Kārlis Markss
uzskatīja, ka sabiedrības pamatā ir klasu konflikts.
Klasu konflikts
rodas tāpēc, ka cilvēki sadalās dažādās
klasēs atbilstoši viņu ekonomiskajam stāvoklim.
Konfliktu
teorijas pamatpostulāti:
1.
Jebkuras
sabiedrības galvenā iezīme ir vara, konflikts un
apspiešana;
2.
Sabiedrības
struktūras pamatā ir vienas grupas vara pār otru;
3.
Katrai grupai ir
savas kopīgas intereses neatkarīgi no tā, vai to atzīst
paši grupas locekļi; dažādu grupu intereses ir
atšķirīgas un pretstatā vienas otrai;
4.
Kad cilvēki
apzinās savas kopējās intereses, viņi var izveidot
noformētas apvienības, kā arodbiedrības un partijas;
5.
Šķiru
konflikts saasinās ja:
-gandrīz visa vara ir dažu cilvēku
rokās, bet pārējiem nav gandrīz nekādas;
-tiem, kuri ir bez varas, tiek liegta iespēja to
iegūt;
-cilvēkiem ir iespēja brīvi
organizēt politiskās grupas;
Literatūra
Talkots Parsons
The Social system,
1951
Politics and
social structure, 1969
Roberts Mertons
Social theory and social structure, 1957
Emīls Dārendorfs
Class and class
conflict in industrial society, 1959
Mācību
literatūra;
Neils Smelzers
Sociology, 1988
Kultūra
Kultūras būtība
Kultūra un
socializācija
Kultūra un
kontrole
Kultūras elementi
Starp kultūrām ir neskaitāmas
atšķirības
-
kaut vai
salīdzinot ar Angliju (satiksme pa pretājo ielas pusi, cita valoda,
uzvedība, ekonomiskie rādītāji u.c.)
Nav arī
grūti orientēties šajās atšķirībās,
tās saprast, jo likumsakarības ir ļoti līdzīgas.
Visām
kultūrām piemīt kultūras universālijas, t.i.
kopēji elementi
Dž.Merdoks
izdala vairāk kā 60 kultūras universālijas.
Sports
Ķermeņa
izdaiļošana
Kopīgs darbs
Izglītība
Apbedīšanas
rituāli
Apdāvināšana
Viesmīlība
Asinsgrēks
Joki
Reliģijas
rituāli
Seksuāli
ierobežojumi
Darbarīku
izgatavošana
Kāpēc
pastāv kultūras universālijas?
Antropoloģijā
ir arī uzskats, ka tie formējušies bioloģisku faktoru
ietekmē: divi dzimumi, jaundzimušo bezpalīdzība,
nepieciešamība pēc barības, siltuma, dzimuma
attiecībām, iemaņu apgūšana u.c.
Grupas identitāte un kultūra
Kultūras
sastāvdaļas
Kultūras četri elementi
1.Koncepts
2.Attiecības
3.Vērtības
4.Likumi
1.Kultūras
koncepts, priekšstats par kultūru
Valoda glabā daudzus kultūras
priekšstatus, tas ir veids, kā noteiktā sistēmā tiek
saglabāta cilvēku pieredze.
Dažādās
kultūrās pasaule ir organizēta atšķirīgi,
atšķirīga ir jēdzienu ietilpība un
apzīmējumi.
2.Attiecības
Kultūra ar jēdzienu
palīdzību izdala kādas parādības no citu vidus un
parāda saistības starp šiem jēdzieniem laikā,
telpā un pēc nozīmes, pretstata dažādus jēdzienus
vienu otram, nostāda cēloņa-seku sakarībā.
Katra kultūra noformē savu
sistēmu, kas atbilst tās priekšstatam par jēdzienu
sakarībām reālajā un pārdabiskajā pasaulē,
piemēram saskaņā ar kristiešu uzskatu, dievs ir radījis
pasauli un ir dažādi postulāti par to attiecībām.
3.Vērtības
Vērtības ir
vispārpieņemta pārliecība par cilvēku dzīves
mērķiem.
Vērtības ir pamatā
tikumības principiem. Atšķirīgas kultūras var
izvirzīt dažādas pamatvērtības, un katra
sabiedriskā iekārta nosaka, kādas vērtības ir
svarīgas, kādas ne.
4.Likumi
Likumi regulē cilvēku
izturēšanos atbilstoši vispārpieņemtās
kultūras noteiktajām vērtībām.
Likumi ietver aizliegumus, tie parāda
sabiedrības vērtības un centienus kontrolēt to
ievērošanu.
Kultūra satur priekšstatus, kuri izskaidro, kas eksistē,
kas ir iespējams, kā attiekties pret to kas ir un kas ir
iespējams, un ko un kā ar to darīt. (W Word
Goodenough Goodenough, antropologs)
Visi
iepriekšminētie kultūras elementi ir savstarpēji
saistīti
W.Goodenough
Culture, language
and society, 1981
|